Mīkstie akmeņi veido iežu kategoriju, ko raksturo to relatīvi mīksta tekstūra un viegla apstrāde; tie ir plaši izplatīti visā dabiskajā pasaulē. Salīdzinot ar cietajiem akmeņiem, piemēram, granītu un bazaltu, mīkstajiem akmeņiem ir brīvāka struktūra, lielāka porainība un zemāka cietība, padarot tos ievērojami vieglāk izgrebt un griezt. Parasti mīksto akmeņu piemēri ir kaļķakmens, smilšakmens, slāneklis un talks, un katrs no tiem atšķiras ar savām unikālajām vizuālajām īpašībām: kaļķakmens parasti ir gaiši vai pelēcīgi{2}}balti; smilšakmenim ir smalka, granulēta tekstūra; slāneklim ir izteikta slāņaina struktūra; kamēr talks jūtas gluds un mīksts uz pieskārienu. Mīkstās tekstūras dēļ šie ieži ir arī jutīgāki pret sadrumstalotību un sadalīšanos laikapstākļu procesa laikā, kas ietekmē gan ģeoloģisko izpēti, gan augsnes veidošanos.
Praktiskā pielietojumā mīkstie akmeņi tiek plaši izmantoti to apstrādājamības un estētiskās pievilcības dēļ. Arhitektūras un tēlniecības jomās kaļķakmeni un smilšakmeni bieži izmanto, lai izveidotu statujas, kapu pieminekļus vai dekoratīvus elementus vēsturiskām ēkām; tāpat ainavu dizainā mīkstos akmeņus bieži izmanto bruģēšanai vai kā dekoratīvus akcentus dārzos. Vienlaikus dažādās rūpniecības nozarēs ķīmisko produktu, cementa un keramikas ražošanā tiek izmantoti neapstrādāti mīksta akmens materiāli,-piemēram, pulverveida talks un kaļķakmens-. Lai gan mīkstajiem akmeņiem var nebūt tikpat izturīgas kā cietākiem akmeņiem, to unikālā tekstūra un vienkāršā apstrāde nodrošina, ka tiem joprojām ir būtiska nozīme gan ikdienas dzīvē, gan rūpnieciskajā ražošanā.